Ir dziesmas, par kurām divdesmit gadu vecumā bijām pilnīgi pārliecināti: šo es klausīšos vienmēr. Dažām tā tiešām ir noticis. Citas šodien izraisa smaidu un nelielu......
Vienam darbam vajag pilnīgu klusumu. Citam bez mūzikas kaut kā nevar sākt. Ir cilvēki, kuri atver datoru un reizē ieslēdz savu darba pleilisti, bet citi pie pirmās dziesmas ar vārdiem jau aizmirst, ko gribēja uzrakstīt. Mūzika darbā var būt gan lielisks sabiedrotais, gan tas kolēģis, kurš tieši neīstajā brīdī sāk stāstīt garu stāstu.
Daudz kas ir atkarīgs no tā, ko konkrētajā brīdī darām. Ja uzdevums ir monotons vai atkārtojas, mūzika var padarīt procesu patīkamāku. Sakārtot failus, ievadīt datus, apstrādāt fotogrāfijas vai darīt kaut ko mehānisku ar labu fonu bieži vien ir vienkāršāk. Sarežģītāk kļūst brīdī, kad jālasa, jāraksta vai jāstrādā ar valodu. Dziesmas teksts......
“Vēl piecas minūtes” ir viena no optimistiskākajām frāzēm mūsu ikdienā. Vēl piecas minūtes telefonā pirms gulētiešanas. Vēl viena seriāla epizodes daļa. Vēl mazliet pasēdēt, pirms jāiet. Vēl piecas minūtes no rīta zem segas. Matemātiski tās ir 300 sekundes. Praktiski - pilnīgi neprognozējama laika vienība.
Problēma sākas ar to, ka daudzām lietām, kurās pazūdam, nav dabisku beigu. Sociālajos tīklos vienmēr ir nākamais video. Ziņu lapā - nākamais raksts. Seriāls beidzas ar ainu, kas speciāli radīta, lai gribētos redzēt nākamo sēriju. Smadzenēm netiek dots īpaši skaidrs signāls: viss, pietiek. Tas jāizdara pašiem, un tieši šī daļa ne vienmēr......
Dažas dziesmas austiņās skan labi. Mājās arī. Taču tad tās ieslēdzas automašīnā, priekšā ir garš ceļš, aiz loga slīd ainava, un pēkšņi viss nostājas savās vietās. Skaļāk pagriezts radio, tukšāks šosejas posms un dziesma, kuru tajā brīdī negribas pārslēgt. Ir mūzika, kurai, šķiet, vienkārši vajadzīgs ceļš.
Automašīna ir diezgan īpaša vieta mūzikas klausīšanai. Tur nav daudz citu lietu, ko darīt. Skatiens ir uz ceļa, rokas aizņemtas, telefona ekrāns nav uzmanības centrā. Dziesmai beidzot tiek vairāk vietas. Pat labi pazīstamā skaņdarbā var pēkšņi sadzirdēt detaļu, kurai mājās, paralēli gatavojot......
Ir sarunas, kurām dienas vidū kaut kā nepietiek vietas. No rīta jātaisās, dienā jāstrādā, jāatbild uz ziņām, jāatceras par pirkumiem un jāizdomā, kas būs vakariņās. Tad pienāk vakars. Šķīvji ir novākti, tēja vai vīna glāze vēl stāv uz galda, un neviens īsti nesteidzas piecelties. Saruna, kas sākās ar kaut ko pavisam ikdienišķu, pēc pusstundas jau ir aizceļojusi līdz bērnības atmiņām, attiecībām, veciem draugiem vai tam, ko mēs patiesībā gribētu darīt pēc pieciem gadiem.
Varbūt vakaros vienkārši kļūst mazāk lietu, kas konkurē par mūsu uzmanību. Dienas sarunām bieži ir konkrēts uzdevums - noskaidrot, sarunāt, izlemt, atbildēt. Vakarā sarunai drīkst nebūt nekāda mērķa.......
Viss sākas nevainīgi. Varbūt dīvānu varētu pabīdīt mazliet pa kreisi. Pēc stundas krēsls jau atrodas citā istabā, plaukts ir iztukšots un uz grīdas stāv kaste ar lietām, kuru eksistence bija pilnībā aizmirsta. Kādā brīdī starp “mazliet pamainīšu” un “varbūt šo sienu vajag pārkrāsot” mājas pārkārtošana kļūst par pilnvērtīgu projektu.
Vēlme mainīt telpu bieži parādās brīžos, kad mainās arī kaut kas cits. Sākas jauns gadalaiks, beidzas atvaļinājums, mainās darbs vai vienkārši apnīk mēnešiem skatīties uz vienu un to pašu. Pārbīdīt galdu ir daudz vienkāršāk nekā pārkārtot dzīvi, toties rezultātu var redzēt uzreiz.......
Dziesma beidzas. Paiet sekunde, un tu to ieslēdz vēlreiz. Pēc tam vēlreiz. Vakarā tā jau skanējusi tik daudz reižu, ka vajadzētu būt apnikusi, tomēr nākamajā rītā gribas sākt tieši ar to pašu. Gandrīz katram ir bijusi dziesma, ar kuru uz dažām dienām vai nedēļām izveidojas šādas mazliet nesaprotamas attiecības.
Mūzikā atkārtošanās patiesībā ir visur. Piedziedājums atgriežas vairākas reizes, melodijas atkārtojas, ritms rada paredzamību. Klausoties dziesmu vēlreiz, mēs jau zinām, kas tūlīt notiks. Zinām, kad ienāks bungas, kad sāksies piedziedājums un kura būs tā vieta, kuru gaidām visvairāk. Paredzamība šajā gadījumā ne vienmēr padara klausīšanos......
Bērnam nav jāpaskaidro, kāpēc viņš zīmē. Viņš nezīmē, lai pēc gada būtu labāks zīmētājs, nekrāj darbus portfolio un nedomā, vai šo nodarbi nākotnē varēs monetizēt. Viņš vienkārši grib zīmēt. Pieaugušo dzīvē šāda pieeja kaut kur mēdz pazust. Ja sākam skriet, gribas noskriet pusmaratonu. Ja fotografējam, drīz vajag labāku kameru. Ja kaut ko gatavojam, pēc brīža jau kāds pajautā, vai nevajadzētu ar to sākt pelnīt.
Spēlēšanās šajā ziņā ir gandrīz pretstats produktivitātei. Tai nav obligāti jāved pie rezultāta. Var salikt puzli, kuru pēc tam izjauksim. Uzbūvēt kaut ko no Lego un pēc nedēļas salikt klucīšus atpakaļ kastē.......
Rudenī pienāk rīts, kad pēkšņi pamani, ka brokastis ēd jau ar ieslēgtu lampu. Vēl pirms dažām nedēļām saule no rīta traucēja skatīties telefona ekrānā, bet tagad aiz loga ir pelēks, un arī pēcpusdiena beidzas aizdomīgi ātri. Dienasgaismas kļūst mazāk, un tas nav tikai jautājums par to, cikos mājās ieslēdzam gaismu. Mūsu ķermenis ļoti labi pamana, ka ārā kaut kas ir mainījies.
Gaisma ir viens no svarīgākajiem signāliem, pēc kuriem organisms regulē savu diennakts ritmu. Īpaši nozīmīga ir rīta gaisma. Tā palīdz mūsu iekšējam pulkstenim saprast, ka diena ir sākusies. Savukārt vakarā, gaismai samazinoties, organisms pamazām gatavojas miegam. Tāpēc gadalaiku maiņa dažkārt ir......
Dažreiz pietiek ar pirmajām trim sekundēm. Sāk skanēt dziesma, kuru gadiem neesi dzirdējis, un pēkšņi vairs neesi automašīnā ceļā uz darbu. Tu esi kādā vasarā pirms divdesmit gadiem. Atceries cilvēkus, ar kuriem toreiz biji kopā, vietu, kur šo dziesmu klausījies, un reizēm pat detaļas, par kurām neesi domājis gadiem. Viena melodija, un atmiņa, kas šķita sen nolikta kaut kur arhīvā, atkal ir pārsteidzoši tuvu.
Tam ir pat savs nosaukums - mūzikas izraisītas autobiogrāfiskās atmiņas. Pētījumi rāda, ka mūzika ir īpaši spēcīgs personisko atmiņu izraisītājs. Kādā eksperimentā mūzikas radītās atmiņas bija detalizētākas un spilgtākas nekā tās, kuras......
